3. diena.
Pamostamies kaut kur (relatīvi) netālu no Oslo. Pulkstenis sit devīto stundu, bet miegs vēl nāk un varētu gulēt, jo vakar nobraukti 550 kilometri. Neko darīt, jāslienas augšā. Paēdam brokastis, sakrāmējam mantas, veicam pēdējos remontdarbus, saeļļojam ķēdes un aiziet!
Pirmie kilometri visai vienmuļi - ciems, šoseja, aplis, ciems, šoseja (...) Taču jau pēc pāris desmitiem kilometru - sākās! Norvēģija visā savā spožumā un dailē. Nepamatoti valda uzskats, ka "īstā" Norvēģija sākas Ziemeļos. Lai baudītu šīs valsts patieso skaistumu, atliek vien navigācijai laipni palūgt izvairīties no lielceļiem. Ko mēs šodien redzējām - daudz līkumu, kalnus, klintis, sniegu, kalnu ezerus, tuneļus, kas pa spirāli graužas augšup vai lejup caur klintīm, fjordus, serpentīnus, mežus, klajumus un ko tik vēl ne.
Pusdienu pauzi izvēlējāmies taisīt kādā kalnu ieplakā, tūristu atpūtas vietā, kalnu upes krastā. Kamēr vārijās ūdens, divi no mums devās izvingrināt roku un iemest spiningu kalnu upes ieplakā (par ezeru to nenosauksi). Tas rezultējās ar foreļu bērniņa notveršanu un palaišanu atpakaļ brīvībā. Laimīgajam foreles ķērājam gan pēc tam gadījās spiningu izmest no braucoša moča, bet neskatoties uz to, ka tam pārbrauca kemperis un autobuss, ar makšķerēšanas ekipējumu viss kārtībā.
Pēc pusdienām ceļš kļuva tik interesants, ka atlika tikai ķert katru metru un neaizmirst par trajektorijām, baudot peizāžu. Ne vārdi, ne bildes un pat ne video nespēj nodot tās sajūtas, kas uzplaiksnī redzot to dabas varenību, kas ir šeit. Ir jābrauc! Vienalga - ar moci, auto, kemperi vai velosipēdu! Vienkārši jābrauc.
Kas likās interesanti - visi ceļi ir pilni ar kemperiem, turklāt 87,4% no tiem ir paši norvēģi. Aš kulta lieta viņiem. Un vēl - kas viņiem ir ar tām Teslām? Par baltu velti viņas met pakaļ?
P.S. Šo rakstu, sēžot uz terases, kas vērsta uz fjordiem, kurus apskalo zaļganais Ziemeļjūras ūdens. Tiešām skaisti. Zemāk pāris bildes.